vilks
Latviešu valoda
[labot šo sadaļu]
Latviešu valoda
Etimoloģija
[labot šo sadaļu]pamatā indoeiropiešu ulk-os, no saknes uel - raut, laupīt; plēst; ievainot, nonāvēt
Vārdam vilks ir tā pati cilme, kas darbības vārdam vilkt. Vilka apzīmējums ir samērā jauna indoeiropiešu valodas parādība. Vārds vilks stājies agrākā vilka un suņa kopapzīmējuma vietā, lai pēc suņa pieradināšanas atšķirtu mājdzīvnieku no radniecīgā, bet nepieradinātā savvaļas dzīvnieka.
Sākotnēji vilks ir bijis segvārds ar nozīmi plēsējs, laupītājs. Kad šis vārds bija kļuvis par dzīvnieka īsto nosaukumu, tam blakus izveidojušies jauni segvārdi - pelēcis, mežainis, mežavīrs, tēvainis, vecbrālis, u.c.
No senajiem kontaktiem ar rietumirāņu valodām Latvijas vietvārdi saglabājuši aizgūtu vilka nosaukumu varka - Vārkava, Varakļāni. (Karulis, 1992)
Lietvārds
[labot šo sadaļu]vilks vīr. (1. deklinācija)
- plēsīgs savvaļas dzīvnieks, mājas suņa priekštecis
- dzimums - minētā dzīvnieka vīriešu kārtas pārstāvis, prestatā vilcenei
- suņa šķirnes, visbiežāk Vācu aitu suņa vienkāršots nosaukums, jo šīs šķirnes suns pēc skata līdzīgs vilkam
Sakāmvārdi, parunas
[labot šo sadaļu]- Vilks met spalvu, ne tikumu.
- Baro vilku cik gribi, uz mežu skatās.
Tik izsalcis, ka varētu vilku apēst.
Vārdu savienojumi
[labot šo sadaļu]- Vilka apetīte
- Vilka mugura (stīvs, nelokans cilvēks).